Tā bija vairāk nekā neparasta un grūta diena. Ivans Razumovs no Baltkrievijas devās ceļā uz mājām. Kad viņš atradās pie sava auto stūres, pēkšņi šosejas malā pamanīja pavisam mazu meiteni, kura skrēja kopā ar savu suni. Pavisam ilgi nedomādams Ivans paņēma un apstādināja savu auto, lai tikai pārliecinātos vai ar meiteni viss ir kārtībā, jo tas itin nemaz nav loģiski, ka maza meitenīte skrien pavisam vientuļas šosejas malā.

Viņš nekavējoties apstādināja mašīnu un ātri no tās izleca ārā pieskrienot pie mazās meitenītes. Viņa acīm pavērās maza meitenīte, kurai visas drēbes bija netīras, arī apavi bija netīri un knapi turējās kopā, jo acīmredzami bija nonēsāti. Mati bija neķemēti un netīri un pašas meitenes acis bija izmisuma pilnas.

Ivans meitenītei uzreiz prasa : “Kā Tevi sauc?” Meitenītes suns uz Ivanu sāka rūgt, taču jau pēc īsa brīža meitene atbild : “Mani sauc Žeņa… Fedoroviča… Vladimira meita.” Ivans uzreiz saprata, ka meitene, kaut kurp dodas. Izrādās, ka mazās meitenītes mājās nebija itin nekā ēdama, tāpēc viņa devusies uz blakus ciemu pēc kaut kā ēdama. Meitenīte pastāstīja, ka viņas vecāki bija tik ļoti piedzērušies, ka vispār nav spējuši par meiteni parūpēties un tā esot visu laiku.

Žeņa pavisam klusā balstiņā teica : “Es skrēju tik ilgi… man sāp kājiņas… un rokas… es pakritu.” Ivanas ilgi nedomādams no mašīnas paņēma savu ūdens pudeli, lai iedotu meitenītei padzerties. Pēc brīža vinš pazvanīja ātrai palīdzībai, kas atbrauca un meitenīti aizveda uz tuvējo slimnīcu. Jau pēc vairākām dienām sociālā dienesta darbinieki devās uz Žeņas vecāku mājām, lai varētu satikties un iepazīties ar vecākiem. Inspektori ienākuši mājā palika bez vārdiem, meitenītes vecāki gulēja uz zemes un neviens nebija spējīgs izvdvest pat vienu vārdu.

Inspektoriem situācija bija skaidra uzreiz un bija skaidrs, ka meitenīte vecāku mājās vairs neatgriezīsies. Drīz vien Žeņa slimnīcā atguvās ātri un izrādījās, ka viņa ir ne tikai mīļa, bet arī jautra maza meitenīte. Pa to laiku pats Žeņas glābējs Ivans katru dienu regulāri apmeklēja viņu slimnīcā. Katru reizi, kad meitene ieraudzīja Ivanu, viņa sacīja : “Es Tevi tik ļoti gaidīju.” Ivans šai meitenei bija pieķēries un zināja, ka viņai nepieciešams atbalsts.

Ivans nosprieda, ka vēlas adoptēd šo meiteni, jo pēc slimnīcas viņa nonāktu bērnunamā. “Es esmu gatavs to darīt tieši tagad, tomēr man ir nepieciešams uzzināt manas ģimenes viedokli par šo visu situāciju.” Ir tik ļoti jauki apzināties, ka šajā pasaulē joprojām ir tik labsirdīgi un laipni cilvēki, kā Ivans. Neviens pat nevarēja zināt, kas ar mazo meitenīti būtu noticis, ja neviens nebūtu apstājies ceļa malā un apvaicājies.

Tomēr šim visam ir arī skumīgā puse. Žeņa vēlāk pastāstīja, ka Ivans nebija pirmais autovadītājs, kurs pamanīja mazo meiteni. Žeņa gar ceļu bija gājusi un vēlāk jau uztraukumā skrējusi vairākas stundas, taču viņai garām pabrauca vēl pāris mašīnas, taču neviena no tām neapstājās. Kaut vairāk pasaulē būtu cilvēki kā Ivans ar savu lielo un labsirdīgo sirdi.

Ja Jums patika šis raksts, neaizmirsti padalīties ar draugiem un tuvajiem!