Interesanti

Stāvēju pie Origo ieejas un klāt pienāca māte ar bērnu rokās. Pēc brīža paliku bez vārdiem…

Viņas stāsts:
“Esmu no Daugavpils, bet Rīgā dzīvoju kopā ar puisi un strādāju par viesmīli. Paralēli palīdzēju mammai, kura smagi saslima, pazaudēja darbu, taču vajadzēja turpināt maksāt liela apjoma kredītu. Ar puisi attiecības it kā bija labas, viss jauki… Restorānā, kurā strādāju aptuveni pusgadu, man palūdza “uzrakstīt atlūgumu”, lai pārtrauktu oficiālās darba attiecības un apsolīja, ka saņemšu lielāku algu, ja strādāšu neoficiāli. Tā kā mammai vajadzēja palīdzību un lieka nauda noderētu, piekritu tam.

Drīz pēc tam uzzināju, ka esmu stāvoklī, taču, tā kā nestrādāju oficiāli darbā, tad nevaru saņemt dekrētu. Kad bērniņš piedzima, izrādījās, ka bērnam ir blondi mati, bet man un draugam abiem brūni – draugs atteicās ticēt, ka bērniņš ir viņa un ka man mazai arī bijuši blondi mati, uzstāja, ka esmu viņu krāpusi. Tā nu paliku ar bērnu viena uz ielas un cenšos no pabalstiem, ko saņemu par mazuli, palīdzēt arī mammai segt viņas maksājumus. Un kas nu paliek pašai, paliek… Nakšņoju kāpņu telpās.”

Es, noklausījies stāstu, biju šokā un izlēmu, ka meitenei jāpalīdz, tāpēc piedāvāju pagaidu mājas. Viņa sākumā nevēlējās pieņemt piedāvājumu, taču beigās piekrita. Tā nu pateicu kolēģiem, ka šodien vispār nebūšu darbā un vedu viņu mājās pie manis. Nopirku arī mazulim drēbītes un ratiņus un mazuļu pārtiku, jo stresa un pārdzīvojumu rezultātā meitenei bija pazudis piens. Arī meitenei nopirku siltāku apģērbu, ierādīju abiem istabu pie manis un beidzot uzzināju arī meitenes vārdu. Izrādās, ka viņu sauc Valērija, taču bērniņu Adrians. Abi kādu laiku dzīvoja pie manis un laika gaitā arī uzzināju, ka viņas mammai parādu dēļ atņemts dzīvoklis, pati nosūtīta uz pansionātu. Taču kredītsaistības joprojām palikušas, tās tad arī Valērija sedz.

Laika gaitā mēs satuvinājāmies un nu jau 7 mēnešus viens otru saucam par savu ģimeni un vasarā plānojam kāzas. Es nekad nebūtu iedomājies, ka manā dzīvē varētu kas tāds notikt, taču man ir ļoti liels prieks, ka toreiz nenovērsos un palīdzēju viņai. Liktenis izkārtoja visu šādi….

Valērija, ja Tu lasi šo rakstu, tad zini, ka es Tevi mīlu un paldies, ka esi ar mani!