Mana vecvecmāmiņa un mana vectēva pirmā sieva nomira dzemdībās, puse no tēva brāļiem un māsām mira no infekcijām, kas mūsdienās šķiet vien baisa pasaciņa. Un tie nebija tumšie viduslaiki, bet gan divdesmitais gadsimts. Un vispār, kas grib izbaudīt asas izjūtas, paņemiet bibliotēkā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sieviešu enciklopēdiju. Izlasiet nodaļu par sieviešu higiēnu. Simts gadus atpakaļ manas vieglās dzemdības būtu nogalinājušas vai nu mani, vai manu meitu. Vienkārši tāpēc, ka vieglas tās bija pateicoties mūsdienu medicīnas sasniegumiem.

Kad man jautā, kādā laikā es vislabāk gribētu dzīvot – noteikti tagad! Es nezinu, kas mūs sagaida nākotnē, bet tagad man ir džinsi, krosenes un dezodorants, mans personīgais nekustamais īpašums, pase, kontaktlēcas, higiēnas līdzekļi un kontracepcija, iespēja strādāt un mācīties jebkurā pasaules valstī. Es varu izšķirties vienkārši tāpēc, ka nevēlos dzīvot kopā ar šo cilvēku.

Es varu vadīt mašīnu. Es varu nopirkt aizsardzības līdzekļus, lai pasargātu sevi no uzbrucēja kādā tumšā ieliņā, iemācīties kauties, lai pasargātu sevi un savus mīļos. Jā, un ir arī iespēja, ka, ja pārsniegšu pašaizsardzības normas, mani iesēdinās cietumā. Bet nenomētās ar akmeņiem un nenometīs no klints.

Mūsu sabiedrībā problēmu netrūkst, bet salīdzinot ar to, kā bija kādreiz, manuprāt, labi dzīvojam! Un tie, kuri vēlas “attīt filmu un sākt no sākuma”, neapjēdz, kur nonāks. Es gan saprotu. Un zinu, kāds titānisks darbs tika paveikts, lai sasniegtu to, kas mums ir pašlaik. Es esmu laimīga, ka varu dzīvot šeit un tagad!