Tās nav tikai skumjas, jo pēdējo dienu laikā tika paziņotas traģiskas ziņas par cilvēku aiziešanu no šīs dzīves. Šī ir kārtējā reize par kādu ļoti labi pazīstamu sievieti, par kuru jūs noteikti esat daudz dzirdējuši un pat pazīstat viņu. Diemžēl tas ir noticis, un viss, ko mēs varam teikt, ir visas valsts zaudējums, ko viņa ieguldīja savā dzīvē tik daudzu darba un laika un tas ir milzīgs ieguldījums šajā valstī un arī pasaules līmenī. Tomēr jāņem vērā, ka tas ir tiešām milzīgs zaudējums mums visiem.

Anita Lipa dzimusi militārpersonu ģimenē un karjeras ierēdņu ģimenē. Viņa mūžībā devās 2022. gada 13. decembrī, kas ir milzīgs trieciens mums pilnīgi visiem. Šī lēmuma paziņošana ir Latvijas Rakstnieku savienības prezidenta Arno Jundzes aiziešanas protokols. 1947. gadā absolvējusi vidusskolu un uzsākusi studijas Latvijas Nacionālajā universitātē. Pēc studiju beigšanas 1952. vai 1953. gadā viņa strādāja par skolotāju Istras vidusskolā. Otrā pasaules kara laikā viņa strādāja Vācijas armijas slimnīcas armijas lazaretē. Tomēr tas viss bija tikai iesākums!

Kad Vācija 1945. gadā zaudēja karu, viņa atgriezās savā dzimtenē Latvijā. 1953. gadā Anitu Liepu arestēja un tiesāja par kontrrevolucionāru propagandu. Viņas sods bija 7 gadi cietumā un 3 gadi koncentrācijas nometnē. Taču 1956. gadā tika pasludināta amnestija, un Anitai Liepai tika atļauts atgriezties Latvijā.

  No 1959. līdz 1959. gadam strādājusi par skolotāju Daugavpils 12. vidusskolā un pēc tam vadījusi Bebrenes vidusskolas Mācību nodaļu. No 1956. līdz 1959. gadam viņa bija laikraksta “Avangards” Kultūras nodaļas vadītāja. Visbeidzot no 1956. līdz 1959. gadam viņa strādāja par Daugavpiena ekskursiju un tūrisma vadītāju.

Jau agrā bērnībā Anita Liepa savā rakstniecībā sāka iekļaut stāstus. Tieši viņas pirmais un personīgais romāns drīz  tika publicēts žurnālā Hansburg Boy Scout. Pēc publicēšanas Latvijas periodiskajos izdevumos, piemēram, “Skolotaju Avīze” un “Literatūrā und Mākslā”, viņa 1982. gadā izdeva grāmatas, tostarp “Krusta dancis”. Visas šīs grāmatas bija orientētas uz humoru un ar ilustrācijām. 1990. gadā romāns “Rakšana” tika atklāts, jo režīms mainījās no apspiešanas uz atklātību. Tas ir veltīts apspiestajiem Latvijas militārpersonām un rada spēcīgu rezonanses sajūtu. Turklāt tas tika tulkots krievu un lietuviešu valodā.

Romāna Jaunajā Gaita varone tiek pielīdzināta Antigonei savā vēlmē pēc nāves saglabāt cilvēka cieņu. Viņa cenšas iznīcināt tirānisko varu un samazināt tās politisko ietekmi. Varone cer, ka viņas ciešanām un cerībām nebūs jēgas, ja viņas sabiedrība kļūs nenozīmīga.

Arno Jundze Latvijas Rakstnieku savienības vārdā izsaka visdziļāko līdzjūtību notikušajā.