Katru dienu, ko tādu dzirdēt nevar, taču šis stāsts liks kārtīgi aizdomāties par mūsdienu realitāti.
Esmu Matīss, ikdienā dzīvoju Jūrmalā, bet katru rītu ar vilcienu dodos uz darbu Rīgā. Katru rītu ierastā rutīna – ceļos 8 no rīta, 10 esmu Rīgā, dodos uz trolejbusu tālāk… Kā jau ierasts, esmu Rīgā 10:00 izkāpis no vilciena un dodos uz izeju. Kamēr stāvu pie Origo un izsmēķēju cigareti, pie manis pienāk jauna sieviete ar zīdaini uz rokām. Redzams, ka zīdainis maziņš, aptuveni 2 mēneši, bet sieviete pati aptuveni 22-25 gadus veca. Kaut gan ir agrs pavasaris un ārā nav pārāk silti, bērnam mugurā tikai jaciņa un plānās bikses. Sieviete pati simpātiska, redzams, ka nav “bomze”.

Jaunā māmiņa lūdz, vai man ir kāda sīknauda, ko varētu iedot viņai. Izbrīnā atbildu ar pretjautājumu, vai alkoholam? Viņa skumji nolaiž acis: “Vai neredzat, ka man ir mazs bērns? Man nav, ar ko viņu pabarot…”
Atbildēju: “Cik man zināms, zīdaiņiem vajag mātes pienu, baro ar krūti… Man šķiet, ka Tu mālē man ausis.”
Viņa: “Atvainojiet, ka patraucēju… Nevēlos par to runāt.” Un pagriezās un aizgāja.

Es turpināju smēķēt, taču domā par viņu nelika mierā, tāpēc uzsaucu viņai, pieskrēju un teicu, ka palīdzēšu viņai, ja pastāstīs, kas īsti noticis.
Meitene atbildēja, ka nevēlas uzbāzties ar savām problēmām un lieki aizņemt manu laiku.

Teicu, ka viss labi, man laika pietiekami, paralēli uzrakstīju kolēģim, ka kavēšu darbu. Tā kā ārā izskatījās ļoti auksti un viņa turēja bērnu piespiestu sev cieši klāt, piedāvāju aiziet uz bērnu preču veikalu un nopirkt ko siltāku. Nopirku tur mazulim siltu pavasara kombinezonu un tālāk devāmies padzert kafiju. Mazulis uzvedās ļoti pieklājīgi, tikai dažas reizes patrokšņoja, meitene arī simpātiska. Atgādināju, lai pastāsta, kas noticis viņas dzīvē, ka pievērsusies ubagošanai ar mazuli uz rokām.

Šķir nākamo lapu un lasi raksta turpinājumu