Katram dzīvē pienāk brīži, kad pamatīgi nākas aizdomāties. Šai sievietei bija vēl smagāk, jo nonāca pamatīgā izvēles priekšā, kas bija grūtāk, nekā viņai sākumā šķita.

Meitenīte. Svars – 3,300, augums – 50 cm 4,51 minūtē. Un viņa būtu normāls, vesels bērns, ja ne daži apstākļi. Teikšu īsi – dzemdības bija ļoti smagas, slimnīcas personāls nebija uzdevumu augstumos. Dzemdes kakls ilgi nevērās vaļā, stimulācija nelīdzēja un es dzemdēju ar piecu pirkstu atvērumu.

Mani burtiski sagrieza gabalos, bet…bija par vēlu. Bērns piedzima ar hipoksiju, kā rezultāts – hidrocefālija, pneimonija un BCT… Šī baisā diagnoze izskanēja kā spriedums. Sākumā bija reanimācija. Mans bērniņš gulēja zem mākslīgās elpināšanas aparāta un tikai mazliet kustināja rociņas. Es raudāju. Ārsti mudināja – atsakies, priekš kam tev to vajag, viņš taču ir kā dārzenis… Dzemdēt taču vēl varēsi.

Kad to uzzināja mans vīrs, viņš ilgi klusēja un lūkojās vienā punktā… Un tad negaidot paziņoja: “Ārstiem taisnība. Mums labāk atteikties no viņas.” Viņš saņēma manu roku un tad nopūtās tā, it kā no viņa būtu novēlusies smaga atbildības nasta. Viņš domāja, ka es uzskatu tāpat. Bet es klusēju tāpēc, ka sāpes krūtīs neļāva izteikt ne vārda. Uzzinot, ka no meitas neatteikšos, vīrs atzinās, ka tā dzīvot nespēs…

Lasi raksta turpinājumu nākamajā lapā